2014. gada 23. jūlijs
Vārda dienas: Magda, Magone, Mērija

Teksta izmērs

A A A

LV RU

SākumsNovadsVēsture

Vēsture

Drukas versija

 

Babītes novads atrodas vietā, kur pirms vairākiem gadu tūkstošiem šalkoja jūra. Ap 4.-3. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras jūra atkāpās un sāka veidoties zvejnieku un mednieku apmetnes. Arheoloģiskajos izrakumos -„Romju-Kalniņu” neolīta laikmeta apmetnē atrastie priekšmeti liecina, ka mūsdienu Salas pagasta teritorija bijusi apdzīvota jau kopš 3 gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. Šīs apmetnes senie iedzīvotāji dzīvojuši liela ūdens baseina- jūras lagūnas tuvumā (Babītes ezers ir šīs lagūnas paliekas) un gādājuši sev iztiku ar zvejniecību un medniecību.    
10. gadsimtā caur novadu vedis sens satiksmes ceļš un sākot ar 13. gadsimtu "Babates kara ceļš" bija pirmais sauszemes ceļš no Rīgas uz Prūsiju.    

Zemgaļu pamestā ostas nocietinājuma vietā Zemgales bīskaps Bernhards uzcēla pili un 1224.g. to nodeva bīskapam Lambertam. Taču drīz sākās strīdi par to, ka pils uzbūvēta uz Rīgai piederošās zemes. Tiesa noteica precīzas Rīgas zemju robežas. Par bīskapam atņemto un Rīgai piespriesto Babates jeb Sv. Marijas pili Rīgas pilsēta samaksāja 37 sudraba markas un palīdzēja pie jaunas pils būves otrpus Lielupei.

Babītes pilskalns jeb Poļu kalns - 9 metrus augsts kalns ar 10x20 m plakumu ir saglabājies līdz mūsdienām, kaut gan iespējams, ka kāpu pārvietošanās ir mainījusi tā sākotnējo izskatu. Pilskalnā vēl 1935. gadā bija redzama 25 soļus gara ovāla bijušās pils vieta. Pēc pašreizējā teritoriālā iedalījuma pilskalns atrodas Jūrmalas pilsētas teritorijā un ir vienīgais arheoloģiskais piemineklis Jūrmalā. Netālu no Babītes pilskalna - Egļuciemā uz Babītes pagasta pašvaldībai piederošās zemes atrodas valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis – Baznīckalns.

Babītes pagasta senie nosaukumi: vāciski - Pinkenhof, krieviski Pinkenskaja          
Salas pagasta senie nosaukumi: vāciski Holmhof, krieviski Salaskaja.         
           
Salas senākās muižas nosaukums ir Honighof (Medus muiža). Nosaukums saistāms ar muižas dravniecībā izmantotiem kokiem, kas piederējuši Rīgas pilsētai. Muiža sākotnēji atradusies uz Saliņas Lielupes atzarā iepretim Slokai, tāpēc gan muiža, gan vēlāk arī pagasts ieguvis Salas nosaukumu.

12. gs. beigās Babītes pagasta teritoriju apdzīvoja galvenokārt Daugavas lībieši.

Pirmo reizi vietvārdi Piņķi un Sala minēti 1225. gadā. Tagadējā Babītes pagasta teritorijā izveidojās Piņķu un Beberbekas pagasts. Ar 1226. gada 16. marta līgumu Salas, Piņķu un Beberbekas pagastos dzīvojošie zemnieki nonāca Rīgas varā, jo šīs teritorijas tika pievienotas Rīgas patrimoniālajam apgabalam (mūsdienu izpratnē - pilsēta ar lauku teritoriju).

Tā kā pēc Livonijas ordeņa sabrukuma 1562. gadā zemes, kas pašlaik skaitās Babītes novadā, Salas pagasts nonāca Rīgas un Vidzemes pakļautībā, bet Lielupes kreisais krasts - Jūrmala, pārgāja Kurzemes hercogistes īpašumā, Lielupe kļuva par divu valstu robežu. Līdz pat 18.gs Salas pagasta rietumu daļa - Lielupes, Babītes ezera un Gātes upes ūdeņi bija Kurzemes hercoga un Rīgas pilsētas strīdus objekts, laiku pa laikam izraisot bruņotas sadursmes.

Tilts

(Foto no Babītes vidusskolas muzeja arhīva - Tilts pār Babītes ezeru. Strēlnieki ceļā uz Ložmetējkalnu.)

Ceļi un krogi Babītes novadā

   Apskatot ceļus Babītes novadā, tie jāskata kā Rīgas reģiona, sturiski lākos laikos Rīgas kā galvaspilsētas satiksmes maģistrāles, jo Babītes novads ģeogrāfiski vienmēr atradies tūlīt aiz Rīgas pilsētas administratīvajām robežām, bijis Rīgas patrimoniālais apgabals. Caur novadu gājuši un joprojām funkcionē trīs satiksmes maģistrāles: zemes ceļi Kalnciema, Slokas un Buļļu ciema (Vārnu kroga) virzienā, ūdensceļš pa Lielupi uz Jelgavu un dzelzceļš uz Jūrmalu (vēlākos laikos uz Tukumu un pēc tam uz Ventspili). Vēsturiski pats jaunākais no šiem ceļiem, dzelzceļš uz Jūrmalu, atklāts 1877. gadā un par to dažādos laikos rakstīts daudz. Ūdensceļš ir otrais vecākais, bet regulāra pasažieru kuģīšu satiksme izbeigusies pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Interesanti, ka 1933/34. gadā Jūrniecības departamenta tehniskā daļa izstrādājusi kanāla projektu cauri Babītes ezeram, lai palos ātrāk novadītu ūdeni un, kas zina, varbūt arī saīsināt ūdensceļu, apejot Lielupes līkumu.

No vissenākajiem laikiem novadā eksistē un joprojām darbojās trīs zemes ceļi, kas šķērso Babītes novadu: uz Kalnciemu (senos laikos uz Kalnciema muižu Lielupes krastā, kurā latviešu zeltene reiz bija ciltsmāte vēlāk skandalozi slavenajam Kurzemes hercogam Bīronam, tagad jāsaka, ka ceļš ved uz Liepāju), Sloku (tagad - sen kā iet līdz Ventspilij) un ceļš uz Vārnukrogu (Buļļiem). Tie visi sen kā asfaltēti. Saprotams, bijuši un ir vēl arī citi, bet tie ir vietējie pagasta ceļi. Pilnīgi aizmirsts ir Vācijas armijas Pirmajā pasaules karā uzbūvētais dzelzceļš paralēli zemes ceļam uz Piņķiem frontes apgādes vajadzībām no Pūpes stacijas līdz ierakumiem kaut kur Ložmetējkalna rajonā.

Īsti Kalnciema ceļu laikam jāsāk skaitīt no Dzilnu mājām vienā ceļa pusē un virsmežniecību otrajā pusē, jo tur sagāja kopā abi ceļi no Rīgas: viens caur Piņķu muižu (piņķi nozīmē „somi”), tālāk gar Pūpes krogu (pūpe ķeltu val. nozīmē „ceļa sākums”) un tai blakus esošo Buliņu māju, pie kuras sākās Rīgas pilsētas robeža un atradās muitas punkts (sukurs), otrs - veda no Rīgas uz Skulti un tālāk gar Beberbeķu dzirnavām uz Dzilnām.

Ja ceļu izveides vietu noteica zemnieka iespēju tikt klaušu darbos uz muižu, bet no muižas -satiksmes iespējai ar kaimiņu muižu vai preču nogādi uz pilsētu, tad krogu izvietošanu noteica nepieciešamība atpūtināt zirgus un braucēju vajadzība paēst un pārnakšņot. Taču krogus misija bija daudz plašāka - krogi to ziedu laikos bija lauku sabiedriskās dzīves punkti, tautas kultūras nami, darba birža, mutvārdu „pasta” iestāde un it viss pārējais, kas notika ārpus lauku sētas.  Parasta lieta - kur baznīca, tur arī krogs, viss pie vietas! Bet ne tikai, jo kārtīgā krogu bija „vācu” istaba vai gals, bet karietes kučierim un parastai „tautai” -„stoika” (lete), kur pasūtīt alu vai brandavīnu, zirgiem - stadula, bet ratiem vāgūzis. Kur tad citur, ja ne uz krogu, gāja arī dzirnavnieks, skolmeistars un muižas dienderi! Zemniekam jau ārpus mājas nebija kur iet kā tikai uz baznīcu vai krogu. Krogā (daudzviet teica - krogū) varēja ne tikai iedzert, tur nolīga kalpus un norunāja maiņas vai citāda veida tirdznieciskus darījumus (un sadzēra magaričas), uzdancoja un jaunie noskatīja savu nākamo laulāto (bieži gan vecāki norunāja precības, jaunajiem nemaz nezinot, pat mans vectēvs un vecāmāte pirmo reizi viens otru ieraudzīja tikai pie altāra, tātad tā mēdza notikt vēl ap 1880. gadu). Dažreiz krogā arī izkāvās un vienu otru aplaupīja.

Arī Babītē (tikpat kā visi vietu vārdi, arī Babīte (senāk Bābete, vāciski Babet), ir ķeltu valodas izcelsmes vārds, nozīmē - plašums) krogi nav trūkuši. Pie īsā Buļļu ceļa bija divi: Vīķu (no Vārnas kroga uz Rīgas pusi Spilves sākuma galā) un Vārnas krogs uz paša Lielupes krasta pie upes ietekas jūrā. Īsti Lielupe gan ir Daugavas pieteka, bet lielajā vētrā 1755. gadā ūdens pārrāva kāpas, un no tā laika Lielupe tieši ietek jūrā. Tā ir tagadējā Lielupes ieteka jūrā, bet pirmā, līdzīgā kārta izveidojusies, bija tuvāk Daugavai - 1697. gadā. Atlikusī Lielupes daļa līdz Daugavai no tā laika ir Buļļupe. Kalnciema ceļa posmā darbojās Pūpes krogs (vāciski Schmantkuchenkrug- Putukrējuma krogs), atradās pāris simts metru no Pūpes dzelzceļa stacijas (no kroga nosaukuma ņemts stacijas vārds, stacijas vārdu Babīte pieņēma ieviest ar Satiksmes ministrijas padomes 1925. g. 13. oktobra lēmumu, tad arī Piņķu vārds citos nosaukumos pāriet uz -Babīte). 1920. gadu beigu kartēs Pūpes kroga vietā parādās Amolkrogs, bet citos aprakstos (piem., Birutas Asarītes raksts 1937. gada presē) tāds krogs netiek pieminēts. Babītes iedzīvotāji par to varētu sniegt savas atmiņas.

Skultes ceļa posmā līdz Dzilnām bija Kalna un Mūra krogs, viens no otra nepilnu pusvērsti attālumā vērsi aiz Beberbeķu dzirnavām. No Dzilnām līdz Babītes ezera galam atradās Annas krogs pie Annas baznīcas, Trenču krogs (vāciski Trentschekrug) pie tāda pat nosaukuma mājām un Ķempes (arī Ķempu) krogs pašā ezera galā (dati pēc 1866. gada nivelēšanas darbu kartes), vēlāk bijuši vēl Velna un Kalniņa krogs (bijušais Kalnakrogs) krogs. Ap 1935. gadu neviens no tiem vairs nepastāv, vispār Babītē vairs nav neviena darbojošās kroga. Tie laiki sen bija pagājuši, kad vācu Rīgas pārtikušie birģeļi brauca uz Puhpenkrug-u, lai tur, citiem līdzpilsoņiem neredzot un savu tikumības etalonu saglabājot, kārtīgi iemestu. Dzelzceļa vagonā taču būtu varēts redzēt, kur šie bijuši. Pūpes krogs visā savā pastāvēšanas vēsturē bija populārs. Putukrējuma kūkas un tortes bija firmas ēdiena nagla un arī logo, runājot šodienu terminos. Bet latviešu klaušu ļaužu bāleliņiem uz tā paša Slokas ceļa citā krogā karājās reklāmas dēlis ar uzrakstu: „Dievs lai svētī tavu ienākšanu, kad tu esi izsalcis, un tavu iziešanu, kad tu esi samaksājis!”. Toties Pūpes krogā pie ieejas (zirga slitas) atradās augsts koka stabs ar apgaismes laternu galā. Cara laikos tas bija kaut kas! Kuram citam krogam bija veltīta tipogrāfiski iespiesta pasta atklātne (izdota 1910. vai 1911. gadā, iespējams, ka abos, arī tas vēl jānoskaidro)? Pūpes krogam bija! Šur tur parādās pieminēts kā vietas nosaukums Varkaļkrogs (pie pazīstamā Babītes ezera noteces kanāla Lielupē), bet vai tur darbojies krogs, tas vēl jānoskaidro.

Karadarbība

Babītes novadu skāruši gandrīz visi kari, kas norisinājušies Latvijā.

Sala sevišķi smagi cietusi 17.gs Poļu–zviedru karā un Ziemeļu karā, kad muižu un ciemu ēkas vairākkārt nodedzinātas. I Pasaules kara laikā kara darbība tieši neskāra Salas pagastu, taču 1917. gadā atkāpjoties krievu karaspēks nodedzināja Salas muižu un mācītājmuižu. Savukārt Babītes ezera pretējā krastā, kuru skāra frontes līnija, norisinājās sīvas kaujas.           

Piņķu pagasts no 1915. gada līdz 1917. gadam pārdzīvojis lielus postījumus. Te notika smagas cīņas starp krievu un vācu karaspēku, strēlnieku cīņa pie Babītes ezera un vienas no nozīmīgākajām - Ziemassvētku kaujas, kurās piedalījās arī Krievijas 12. armijas sastāvā esošie Latviešu strēlnieku bataljoni.
1916. gada 17. jūlijā Piņķu Sv. Nikolaja baznīcā (celta 1662. gadā, tagadējais nosaukums Piņķu Jāņa baznīca) pulkvedis J. Vācietis uzrunāja 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karavīrus, noturot savu slaveno runu pirms došanās uz Smārdes iecirkņa fronti, kur gatavojās ievērojams krievu armijas uzbrukums.     

Piemineklis

 

Piņķu kaujas

1919. gada 22. un 23. maijā
Dzilnuciema un Piņķu baznīcas apkārtnē notika smagas kaujasstarp pulkveža J. Baloža brigādi un lieliniekiem.

(Foto no Babītes vidusskolas muzeja arhīva - K. Ulmanis pie sākotnējā pieminekļa Pinķu kaujas karavīram.)
 

Pēc nepilnu divu mēnešus stāvēšanas uz vietas 1919.gada 22. maijā atjaunojās uzbrukums ar mērķi atbrīvot galvaspilsētu Rīgu no lieliniekiem. Kopā ar pulkveža Baloža brigādi uzbrukumā bija jāpiedalās vācu landesvēram, krievu kņaza Līvena nodaļai un Vācijas dzelzs divīzijai. Lai gan Karogspie Dzilnām likās, ka līdz Rīgai nopietnu kauju nebūs, tomēr pie Piņķiem Baloža brigāde negaidot sastapās ar jaunu sīvu pretestību, kas   prasīja daudz laika un lielu spēku iesaistīšanu. Lieliniekiem nācās steigšus atkāpties. Kā nemirstīgu piemiņu šai kaujai, tās dalībniekiem, it sevišķi kaujās kritušajiem cīnītājiem par tēvzemi, Piņķos tika atklāts piemineklis, lai nākamajām paaudzēm vēstītu par brīvības cīnītāju varoņgaru un tēvzemes mīlestību.    
Šīm kaujām veltīto pieminekli Kārlis Ulmanis atklāja 1939. gada 23.maijā. 1951. gadā to nopostīja.
2003. gadā Rīgas - Jūrmalas ielu krustojumā (gan ne tā vēsturiskajā atrašanās vietā, kas bija otrpus Rīgas ielai) uzstādīta pieminekļa kopija - tēlnieks J.Briedis, O. Skaraiņa kopija.

(Foto no Babītes vidusskolas muzeja arhīva -
Raksts par atrasto Latvijas veco strēlnieku biedrības 1937. g. Babītes 6. kl. pamatskolai dāvināto karogu. Babītes vidusskolas muzeja vadītāja Aina Kvēpa stāsta, ka tikai 3 skolām Latvijā šādi karogi dāvināti. To vēstījums skolēniem - neaizmirst vēstures notikumus.)

  

Teritoriālās izmaiņas

1925. gada 1.septembrī Piņķu pagastu pārdēvēja par Babītes pagastu (Latvijas pagastu saraksts, VV, 03.08.1925). 1945.gadā Babītes pagastā izveidoja Babītes, Mazcenu un Trenču ciemu, bet pagastu 1949.gadā likvidēja. Vēlāko administratīvi teritoriālo pārkārtojumu laikā daļa bijušā Babītes pagasta teritorijas tika pievienota Mārupes un Salas pagastiem, Rīgai un Jūrmalai, savukārt tagadējā Babītes pagastā iekļauta daļa no bijušā Kalnciema un Salas pagasta. 1990.gadā tika atjaunots Babītes pagasts.

Arī Salas pagasta teritorija laika gaitā vairākkārt pakļauta administratīvi teritoriālām izmaiņām. Pēc kara 1945. gadā Salas pagastā izveidoja Salas un Lapmežciema ciemu, bet 1949.gadā pagastu likvidēja. Lapmežciemu iekļāva Tukuma rajonā, bet Salas ciemu - Rīgas rajonā. 1977. gadā Salas ciemu, kā administratīvu vienību likvidēja un tā teritoriju pievienoja Babītes ciemam. 1989.gadā, sadalot Babītes ciema teritoriju, izveidoja Gātes ciemu, bet 1990.gadā Gātes ciems atguva savu vēsturisko nosaukumu Salas pagasts, un tā teritorija, salīdzinājumā ar 1935. gadu, bija palielinājusies.

Pēc neatkarības atjaunošanas Babītes pagasts bija viens no pirmajiem pagastiem Latvijā, kam jau 1997.gadā tika apstiprināts pagasta attīstības plāns, kas sākuma posmā veicināja gan zemes reformas īstenošanu, gan būvniecības procesu. Vizuāli pievilcīgie, sakārtotie un labiekārtotie ciemi pagasta ainavu pārveidoja dažu gadu laikā.

 

Babītes novads šodien

2009.gada 1.jūlijā Babītes un Salas pagasti tika apvienoti un izveidots Babītes novads ar administratīvo centru - Piņķu ciemu, Babītes pagastā.

Babītes novads ar savu unikālo dabas vidi, Lielupes lokiem, kultūras un sporta aktivitāšu daudzveidību nodrošina gan pienācīgu dzīves vidi, gan labas atpūtas un brīvā laika pavadīšanas iespējas.

Rīgas tuvums, labā satiksme un transporta maģistrāles rada iespēju Rīgas iedzīvotājiem par savu dzīves vietu nākamajiem gadiem izvēlēties tieši Babītes novadu. Babītes novada vienā pusē ir ērta piekļuve Jūrmalai, otrā pusē - tuvīnā starptautiskā lidosta Rīga. Novadu šķērso Kurzemes lielāko pilsētu autoceļi – Ventspils un Liepājas šosejas, kā arī dzelzceļš ar pieturu Babītes stacija.

 

Ievērojamākie kultūrvēsturiskie darbinieki     

  • Braņķciema "Upes - krūtaiņos" (Salas pag.) dzimis rakstnieks un mākslinieks Alberts Kronenbergs (1887.-1958.)
  • Biezbāržu ciema "Biezbāržos" dzimis jaunlatviešu kustības darbinieks Kaspars Biezbārdis (1806.-1886)
  • Piņķu muižas "Lutās" (Babītes pag.) dzimis žurnālists, rakstnieks un pirmais latviešu redaktors Ansis Leitāns (1815.-1874.), kas kādu laiku bijis arī Piņķu un Beberbeķu apvienotās pagasttiesas rakstvedis. 1861. gada vasarā Ansis Leitāns, Kaspars Biezbārdis, Krišjānis Valdemārs un citi parakstīja Latviešu valodas un literatūras biedrības statūtu projektu, tā aicinot kopt un veidot latviešu valodu.

Atpakaļ

 

© 2010 Babītes novada pašvaldības dome.
Visas tiesības rezervētas.
Dizains un realizācija: SIA Eironets

Lapa pēdējo reizi atjaunota: 22/07/2014 10:19

Lapas karte