Piektdiena, 2020. gada 18 . septembris

Vārda dienas: Alita, Elita, Liesma

  • -A
  • A
  • +A

Vides deja aicina nebūt vienaldzīgam pret pasaules ekoloģijas procesiem

11.08.2020 15:52

2020.gada 9. augustā, 10 gadus kopš dibināšanas brīža, Starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls “Vides deja” ar plašu festivāla noslēguma programmu atgriezās Babītes novadā, vietā, kur reiz notika pirmais festivāls.

Festivāla atgriešanās pie savām saknēm sākās ar meistarklasēm, kurās festivāla dibinātāja un mākslinieciskā vadītāja Lilija Lipora un festivāla kuratore Tatjana Melehova dalījās ar savu pieredzi un pārdomām, kā veidot festivāla programmu, lai tā būtu interesanta gan dalībniekiem, gan skatītājiem.

Festivāla programmā Piņķos tika iekļautas sešas izrādes. Stīgu kvartets “Amicorum”, kura sastāvā spēlē Gunārs Mūrnieks, Arta Lipora, Madara Tupiņa un Klāvs Jankevics, izpildīja Dmitrija Šostakoviča 9. stīgu kvartetu, kuram piemīt varenība, dramatiskums un savdabīgs askētisms.

Performanci “Puteklītis” izveidojuši horeogrāfi Zuzanna Kasprzyk un Andrzej Molenda no Polijas. Tajā kā izpildītāji piedalījās dejas entuziasti no Latvijas – Asnāte Gulbe un Ance Vesingi. Savukārt mūziku sacerēja un izpildīja Kārlis Klaubergs. Auditorija kļūst par divu cilvēku, divu personību, divu ķermeņu apņemšanās un piepūles liecinieci. Skatītāji var sazināties ar somatisku līdzjūtību un iesaistīties skrejošo ķermeņu skaistuma vērošanā. Performances mākslinieki jautā, vai dejošanai ir kāda jēga, kad pasaule sabrūk, vai mūs var glābt kas cits kā sirsnīga iesaistīšanās vienkāršā kustīga ķermeņa klātbūtnē – ķermenī, kurš atsakās no mērķiem un darba kārtības?

Izrādes “Krāmi” veidotāji ir Vita Malahova un Edgars Lipors no Latvijas. “Krāmi” ir dejisks veltījums izzūdošiem lauku darbiem un darba rīkiem. Šī ideja radās, apciemojot lauku rajonos atrodamās pamestās viensētas, kas ir kā sava veida muzeji, kā enciklopēdijas par aizgājušiem laikiem un cilvēkiem. Uzvedums ir  radīts fiziskā teātra estētikā, apvienojot  deju un masku teātri.

Programmu turpināja dejas performance “Glitch effect“. Mūzika: Burial – Endorphin “Tā ir sena mākslas forma, kas parāda oriģināla attēla trūkumus vai kļūdas.”  Horeogrāfi: Marģers Vanags un Ramona Levane. Dejoja: Ramona Levane, Līva Apšeniece.

Savukārt dejas performancē “Starp sevi” tika izmantots Carlo Cipa “Mana mūzika. Sava istaba. Mūzu realitāte” skaņdarbs. Dejoja: Vladimirs Goršantovs un Darja Turčenko.

Multimediju performance “Inkubācijas periods” parāda horeogrāfes Marijas Ri Shirotsuki 14 dienu pašizolācijas pieredzi Covid-19 karantīna laikā no 2020. gada 16. marta līdz 30. martam pēc atgriešanas no Spānijas ar pēdējo lidojumu uz Latviju pirms tās robežu slēgšanas. Performance pēta izmaiņas, ar kurām sastapās Marija limitētā fiziskajā un strauji mainīgajā digitālajā informācijas telpā. Marija dokumentēja, kā samazināta fiziskā kustība, bailes no inficēšanās un nemiers, kā arī nenoteiktības un bezpalīdzības sajūtas pārveidoja viņas pašsajūtu un apziņu. Viņa ierakstīja savas sajūtas un novērojumus horeogrāfisko video skiču veidā, izmantojot japāņu Butō mākslas paņēmienus. Par laimi Marija nebija saslimusi, tomēr pašizolācijas pieredze ietekmēja viņas attieksmi pret sevi un ārējo pasauli. Perormancē piedalījās mūzikas autors un izpildītājs komponists un ģitārists no Austrijas Agustins Castilla Avilla. Performancē tika izmantoti zviedru fotomākslinieka Ulfa Rehnholma kolāžas.

Festivāls noslēdzās ar izrādi “Brīvības bioloģija. Zuša stāsts”. Tas ir stāsts par dabu un dabisko mūsos. Par pirmatnējību. Par to, ka mēs visi esam kopā un saistīti vienotā ekosistēmā – aļģes, zivis, ūdeņi, zeme, kukaiņi, putni, dzīvnieki un cilvēki. Mums visiem ir viena kopīga ieelpa un izelpa. Mēs katrs tāpēc, ka esam piedzimuši, esam atbildīgi par savu kopējo māju – pasauli un esam līdzatbildīgi par plastmasa kalniem, okeānu un jūru mirušajām zonām, upju aizsprostiem, skaņas un gaismas piesārņojumu, izzūdošām zivju, putnu un dzīvnieku sugām. Izrādes pamatā ir pasaulē tikpat kā izzudušas zivju populācijas – Eiropas zuša stāsts – pilns noslēpumu, neizzinātā un cilvēciskotas romantikas. Brīvības, kas ieslēgta bioloģiskā determinētībā. Ūdens pasaule mums apkārt – neredzama, bet klusi klātesoša. Izrāde iekustina skatītāju, liekot ķermeniski sajust izrādes stāstīto stāstu, kopīgo ieelpu un izelpu, kopīgo ritmu. Ķermeniska pieredze ir visnozīmīgākā, atmiņā paliekošākā pieredze – tā cilvēku saista ar viņa savvaļas būtību. Kustības prieks un apjausma mūs pietuvina dabiskajai sākotnei. Kustība ir bioloģiska un brīva, tajā ir daudz nejaušību, improvizācijas, tā ir klātesoša.

Izrādes veidotāju uzdevums ir – pavērt jaunu domāšanas kultūru – aicināt atgriezties pie savas dabiskās sākotnes, sajust sevi kā dabas un bioloģisku procesu daļu, būt vērīgam pret vietu, kurā dzīvojam un tiem, kas dzīvo līdzās. Aicināt nebūt vienaldzīgam pret pasaules ekoloģijas procesiem. Aptvert, cik ļoti mēs visi esam saistīti vienas ekosistēmas ietvaros. Radošā komanda: Lilija Lipora – horeogrāfe, kustību režisore; Elīna Apsīte – filozofe, tekstu autore; Edgars Lipors – aktieris, mūzikas autors; Egils Kupčs / Armans Kupčs – gaismu mākslinieks, scenogrāfs; Kristīne Rublovska – tērpu māksliniece; Krists Krūzkops – video mākslinieks; Raivis Apsītis – eksperts zivsaimniecībā, tehniskais direktors.

Izrādes saturs tapis, konsultējoties un sadarbojoties ar Pasaules Dabas fondu, kā arī zinātnieku un biologu Matīsu Žagaru. Izrādes tapšanu atbalstījis VKKF programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros.

Tatjana Melehova,

laikmetīgās dejas festivāla “Vides deja” kuratore

Foto: Dzintars Lipors

 

Pēdējais atjaunošanas datums: 11/08/2020 15:52
atpakaļ