Sestdiena, 2020. gada 06 . jūnijs

Vārda dienas: Ardis, Ingrīda

  • -A
  • A
  • +A

Trīs torņi Babītes novadā

08.04.2020 10:26

Sv. Jāņa baznīca Piņķos, foto: Emīls Desjatņikovs

Laiks pavasarī, kad svinam Lieldienas, mums vairāk kā citkārt liek pacelt acis pret debesīm. Reizēm mūsu skatiens seko baltam mākonim pavasara debesu zilgmē, reizēm tā ir cīruļa dziesma, un mēs meklējam dziedātāju. Bet tas var būt arī baznīcas tornis, kas, tiekdamies augšup, paceļ gan mūsu skatienu, gan domas. Babītes novadā ir trīs šādi torņi.

Babītes novada baznīcu vēsture ir sena un bagātīga – tā aizsākas līdz ar kristietības ienākšanu un turpinās joprojām. Pēc Rīgas pilsētas lauku (patrimoniālā) apgabala izveidošanas 13. gadsimtā līdz 16. gadsimtam Babītes ezera abos krastos bija četras kapelasSv. Nikolaja, Sv. Annas, Sv. Bartolomeja un Sv. Jāņa. Tajās kalpoja cisterciešu mūki no klostera Daugavgrīvā, un tās bija celtas ar mērķi pievērst ticībai vietējos iedzīvotājus. Līdzīgi kā citur Eiropā, arī Rīgas apkārtnē cisterciešu mūki  ne vien sludināja kristīgo ticību, bet paši strādāja smagu fizisku darbu, lai nodrošinātu klostera brāļu iztiku, turklāt viņi ieviesa tam laikam modernas tehnoloģijas lauksaimniecībā un amatniecībā – piemēram, izveidoja pirmās ūdensdzirnavas Latvijas teritorijā.

Sv. Bartolomeja kapela atradās Lielupes krastā Varkaļciema tuvumā, netālu no Ķīšu mājām, un kādreizējās mācītājmuižas. 20. gs. sākumā Pēteris Belte  savā grāmatā “Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni” rakstīja, ka vietā, kur Lielupe plūst garām Varkaļiem, kādreiz bijis ceļš, pie kura atradusies Bērtuļa baznīca, kas, līdz ar senu kapsētu, plūdu laikā iebrukusi upē. Sv. Jāņa kapela atradusies pie Jāņa raga, kas ir iepretī Slokai, un to piemeklējis līdzīgs liktenis.

Kaut arī sākotnēji kristīgās ticības sludināšana noritēja mierīgi, bija arī gadījumi, kad vietējie iedzīvotāji tomēr to nepieņēma labprāt. Tāds ir stāsts par Garoziņu Pēteri, ko P. Belte apraksta, atsaucoties uz mācītāja Kleinšmita ziņojumiem Rīgas rātei, bet ir atrodams arī literārs darbs, kur šis notikums aprakstīts ļoti dramatiski – Ādolfa Kāpostiņa stāsts “Garoziņu Pētera atriebība”. Mācītāja ziņojumā ir teikts, ka Garoziņu Pēteris “nekādā ziņā nav gribējis atgriezties pie Dieva un tādā stūrgalvībā miris”, tādēļ pēc nāves bendes kalps viņu vazājis pa zemi, tad ierušinājis zemē. Pētera draugi viņu izrakuši un apbedījuši kapsētā, bet bendes kalps zārku izracis, sacirtis, bet mirušo piesējis pie ragavām un vilcis trīs reizes apkārt baznīcai, bet pēc tam iemetis purvā. Apmēram to pašu apraksta arī Ā. Kāpostiņš, stāstu papildinot ar idillisku senču dievību godāšanas un labieša māju pārticības aprakstu, pievienojot vēl visai baisu nobeigumu- Garoziņu Pētera gars parādās dievkalpojumā Piņķu baznīcā sprediķa laikā, un mācītājs pārbīlī krīt no kanceles un iet bojā.

No 1584. gada bijusi viena kopīga Babītes draudze, bet 1658. gadā Babītes draudze sadalījās divās daļās – Salas Sv. Jāņa un Piņķu Sv. Nikolaja.

Laikā no 1660. līdz 1662. gadam uzbūvētas koka baznīcas Piņķos un Annas muižā. Sv. Annas baznīcas pārbūvi 17. gs. otrajā pusē esot  vadījis Rīgas pilsētas galvenā būvmeistara palīgs Ruperts Bindenšū, vēlāk ievērojams arhitekts. Abas baznīca stipri cietušas Ziemeļu kara (1700-1721) laikā.

Līdz mūsdienām saglabājušās trīs vēlāk celtās baznīcas, kuras visas projektējis Johans Daniels Felsko (1813–1902) – pirmais Rīgas pilsētas būvmeistars, kas ieguva akadēmisku izglītību un pilsētas arhitekta amata nosaukumu. Pēc mācekļa ceļojumiem un arhitektūras studijām savulaik nozīmīgākajā Ziemeļeiropas mākslas augstskolā –  Karaliskajā Daiļo mākslu akadēmijā Kopenhāgenā – viņš atgriezās dzimtajā pilsētā. Felsko ir historisma laikmeta pirmās arhitektu paaudzes pārstāvis. Viņa radošā darbība četrās desmitgadēs atklāj neogotikas, neorenesanses un apaļloka stila ienākšanu un attīstību Krievijas impērijas lielākajā Baltijas jūras ostas pilsētā un arī tai piederošajās teritorijās. Rīgai Felsko deva eiropeisku izskatu, no viduslaiku cietokšņa to pārvēršot modernā, zaļojošā pilsētā (viņš bija veco pilsētas nocietinājumu nojaukšanas plāna autors, viņā ideja bija bulvāru loks ar daudzstāvu apbūvi iekšpus tā).

Kaut arī zināmākā no Felsko projektētajām baznīcām ir Piņķos, vecākā no trijām Babītes novadā ir Salas Sv. Jāņa baznīca, kas iesvētīta 1870. gadā. Tā celta tajā pašā vietā, kur jau 1694. gadā atradusies pirmā mūra baznīca – būvēta pēc Heinriha Henikes projekta, Ruperts Bindenšū bija izstrādājis interjera skices. Tā bija celta uz priežu koka pāļiem, kas laika gaitā satrūdēja, un baznīcai sāka plaisāt sienas. Baznīca tika nojaukta, saglabājot vien daļu šūnakmens apšuvuma un svina logu rāmju, diemžēl tika iznīcinātas logu vitrāžas un kokgriezumi. Baznīcas interjers bija salīdzinoši grezns – kokgriezumi bija apzeltīti, krāsoti ar eļļas krāsām, bija griestu gleznojumi. Tagadējā baznīca celta kombinējot neogotikas, neoromānikas un neorenesanses stilus. Tornis dalīts trīs stāvos, virs durvju portāla rozes logs. Torņa augšdaļa atrodas zvans, kuru sedz pusloka logi ar koka slēģiem. Torņa sānos atrodas šauras loga ailes. Baznīcai ir divslīpju jumts, taču no iekšpuses redzams, ka baznīcas griesti ir līdzeni. Raugoties no ārpuses uz dekoratīvajiem elementiem, redzami sarkanie ķieģeļi, kas labi izceļ baznīcas kontūras, taču lielākie laukumi ir gaiši dzelteni. Baznīcas austrumu daļā ir šķautņaina apsīda, kurā ir trīs pusloka logi.  Baznīcā atrodas J. Dēringa  darināta altārglezna. Savās ceļojumu piezīmēs Jūliuss Dērings diezgan sīki apraksta gan gleznas tapšanu, gan savus braucienus uz Salas pagastu. Gleznas aizmugurē mākslinieks ir veidojis šādu uzrakstu: “Šo gleznu Salas baznīcai pasūtīja trīs brāļi: Pēteris Belts, Šnoru māju saimnieks, Jānis Belts, Salas muižas nomnieks, un Juris Belts, Pavasaru māju saimnieks. Pirmais no viņiem deva 200 rbļ. sudrabā, otrais – 75 rbļ. un trešais – 25 rbļ. izdevumu segšanai. Gleznu 1872. gadā Jelgavā gleznojis Jūliuss Dērings pēc paša kompozīcijas.” Gleznu uzstādīt palīdzēja skolotājs un ķesteris Vismanis, par mācītāju šajā laikā Salas draudzē kalpojis Tērbatā studējušais Rūdolfs Bergmans.

Kopš 19. gs. otrās puses baznīca ieņēma ievērojamu vietu Salas pagasta sabiedriskajā dzīvē. Šeit darbojās koris, Dāmu komiteja, dažādas biedrības.

Salas baznīca, foto: Dace Ulpe

Iesvētības Salas baznīcā, foto no KIC filiāles “Vietvalži” arhīva

Salas baznīca, 30 – tie gadi, foto no KIC filiāles “Vietvalži” arhīva

1874. gadā iesvētīta tagadējā Sv. Annas baznīca, kas arī celta pēc J. D. Felsko projekta. Baznīcu būvējot, atrasts liels daudzums cilvēku kaulu, kas, ar mācītāja svētību, pārapbedīti kapsētā. I Pasaules kara laikā evakuētas baznīcas ērģeles, kas glabājušās kādā Rīgas skolā un cietušas sprādziena laikā. Pēc kara ērģeļbūves meistars no Babītes Šķerstens ērģeles atjaunojis un uzstādījis par saviem līdzekļiem. Pēc I Pasaules kara baznīca tika atjaunota ar ziedojumu un Annas muižas rentnieka Andreja Dūšeļa finansiālu atbalstu.

II Pasaules kara laikā baznīca cietusi no artilērijas šāviņiem,  tikusi izlaupīta. Padomju laikā dievkalpojumi baznīcā nenotika.

  1. gada rudenī baznīcā tika svinēts dievkalpojums par godu ēkas 145. jubilejai.

Sv. Annas baznīca, foto: Dace Ulpe

Piņķu Sv. Nikolaja – mūsdienās Sv. Jāņa –  baznīca, kādu to pazīstam tagad, tapusi par Rīgas Rātes līdzekļiem, to arī projektējis J. D. Felsko, un tā arī iesvētīta 1874. gadā. Neapšaubāmi, Piņķu baznīca ir zināmākā novadā, jo to iemūžinājis Aleksandrs Čaks savā poēmā “Sprediķis Piņķu baznīcā” ciklā “Mūžības skartie”.

Vēsturiski Piņķu draudze ir bijusi vairāk vāciska, līdz pat 19. gs. tās mācītāji nav pratusi latviešu valodu, tāpēc vietējie zemnieki labprātāk apmeklēja Annas baznīcu.

I Pasaules kara laikā, kad Piņķi atradās aktīvas kara darbības zonā, baznīca gan netika skarta. 1919. gadā Piņķos notika kaujas par Rīgas atbrīvošanu no lieliniekiem, par godu uzvarai tajās, 1939. gadā, pēc Kārļa Ulmaņa iniciatīvas, baznīca tika pārdēvēta Sv. Jāņa vārdā. Baznīcā redzamā altārglezna, kuras apraksts lielā mērā ir kalpojis par iedvesmas avotu Aleksandram Čakam, radot poēmu, pieder mākslinieka J. L. Eginka otai. Sižets, kurā redzams Jēzus virs sabangotiem ūdeņiem, sniedzot roku ticību zaudējušajam māceklim Pēterim, “nāca modē” 19. gs. otrā pusē, jo līdz tam dominējošā tēma luterāņu dievnamu altārgleznās bija krustā sistais Jēzus. Eginks gleznojis arī Daugavpils Sv. Mārtiņa baznīcas altārgleznu “Kristus Ģetzemanes dārzā” un Sunākstes baznīcas “Kristus debesbraukšanu”, kas uzskatāmas par ievērojamiem sava laika un žanra paraugiem.

Padomju laikā Piņķu baznīcai draudēja slēgšana un pārtapšana par noliktavu vai sporta zāli. Tās saglabāšanā īpaši nopelni 20 draudzes locekļiem, kas, riskējot ar savu drošību,  parakstīja galvojuma vēstuli Babītes ciema padomei un Reliģijas un kulta lietu padomei, apņemoties nodrošināt baznīcas ēkas un draudzes mantas pārvaldīšanu. Baznīcas saglabāšanu atbalstīja arī Bulduru dārzkopības skolas direktors M. Eihe.

Sv. Jāņa  baznīca, foto: Edgars Sparāns

Visu trīs baznīcu un draudžu vēsture turpinās arī mūsdienās. Pat ja neesam praktizējoši kristieši, Lieldienas un Ziemassvētki ir tas laiks, kad vēršam savu skatienu augšup, veltām kādu mirkli pārdomām par mūžīgo. Slaikais baznīcas tornis, tās aprises un mierpilnā noskaņa, kas tai apkārt, rosina domāt par to, uz kādiem dižiem un skaistiem darbiem cilvēku var iedvesmot ticība.

Dace Ulpe, Babītes novada pašvaldības KIC filiāles Salas pagastā “Vietvalži” izstāžu zāles vadītāja

Pēdējais atjaunošanas datums: 08/04/2020 10:35
atpakaļ