Trešdiena, 2021. gada 14 . aprīlis

Vārda dienas: Egils, Egīls, Nauris

  • -A
  • A
  • +A

Savs tautastērps/ “Vietvalžos” apskatāma tērpa, kādā ģērbās sievietes Piņķu un Salas muižām piederošajās saimniecībās 18. un 19. gs. mijā, rekonstrukcija

22.03.2021 11:49

Tautastērpam ir liela nozīme gan kultūras mantojuma saglabāšanā, gan nacionālās pašapziņas stiprināšanā. Ir novadi, kas var lepoties ar īpaši krāšņiem un bagātīgiem tautastērpiem, un ir tādi, par kuru tradicionālo apģērbu zināms ļoti maz. Tērps stāsta gan par tā valkātāju, gan par vietu, no kuras nācis – par tās vēsturi un tradīcijām. Ir svarīgi zināt iespējami daudz par vietu, kurā dzīvojam, par to, kas šeit noticis senatnē, kā veidojusies un attīstījusies apkaime, un kas ir tās iedzīvotāji.

Kaut arī zinām, ka Babītes novads apdzīvots jau daudzus gadu tūkstošus, ziņu par to, kā senos laikos cilvēki šeit ģērbusies, ir maz. Runājot par to, ko saprotam ar apzīmējumu “tautastērps”, parasti izšķir divus vēsturiskos periodus, kas raksturo latviešu tautastērpu. Pirmais ir laika posms no 7. līdz 13. gadsimtam, un tā laika tērpi tiek dēvēti par „arheoloģiskajiem tērpiem”. Savukārt 18. un 19. gadsimta tērpus dēvē par „etnogrāfiskajiem tērpiem”.

Esam raduši, ka dažādu novadu tērpiem raksturīgi konkrēti elementi, īpašas iezīmes izmantotajās krāsās vai rakstu ornamentos. Bet kā ir ar Babītes novada tautastērpu?

Lai noskaidrotu, kā tad cilvēki, kas šeit dzīvojuši senākos laikos, ģērbušies, jāmeklē tam kādas liecības – apraksti, zīmējumi, fotogrāfijas. Protams, šādu liecību nav daudz. Viens no nenovērtējamiem avotiem ēku, saimniecības, sadzīves un arī tērpu izpētē ir mākslinieka, gleznotāja, etnogrāfa un vēsturnieka Johana Kristofa Broces zīmējumi. 19. gs. sākumā Broce  zīmējis Slokā, Kaugurciemā un Salas pagastā. Ir vairāki zīmējumi, kur attēloti zemnieki darba procesā (siena grābšana) un kur redzams viņu apģērbs. Zīmējums “Piena pārdevēja” varētu būt no Slokas, Salas pagasta vai Piņķiem. Apģērbs ir detalizēti aprakstīts, tas sastāv no: dzeltenbalti svītraini lina brunči, zilpelēka jaka ar garām piedurknēm (zem jakas, visdrīzāk, balts krekls), balts priekšauts, dzeltenbrūns lakats, sasiets ap kaklu, dzeltenbrūna šalle, kas turbānveidā sasieta ap galvu, kājās – baltas zeķes un melnas kurpes ar nelielu papēdi.

Zīmējuma tapšanas laikā – 19. gs. sākumā –  Pierīgas piena pārdevējas apģērbu ir iespaidojusi pilsētas mode un ģērbšanās tradīcijas. Par to liecina jakas piegriezums, priekšauts (nav raksturīgs latviešu tradicionālajam apģērbam), kā arī galvassega (orientālas turbānveida galvassegas tobrīd bija modē, arī sasietas pār aubi vai salmu cepuri).

Par paraugu ņemot šo zīmējumu, ir tapusi tērpa rekonstrukcija. Ņemot vērā, ka J. K. Broces fiksētā liecība ir vistuvākā teritorijas ziņā un visvecākā laika aspektā, tērpa rekonstrukcija ir izmantota vairākos pasākumos Babītes novada pašvaldības Kultūrizglītības centra filiālē Salas pagastā “Vietvalži”, pieņemot, ka šādi vai līdzīgi tērpās sievietes, kas dzīvojušas Piņķu un Salas muižām piederošajās saimniecībās 18. un 19. gs. mijā. Arī patlaban tērps ir pieejams apskatei – vienas mājsaimniecības ietvaros to iespējams aplūkot izstāžu zālē, par apmeklējumu iepriekš vienojoties ar izstāžu zāles vadītāju – e-pasts dace.ulpe@babite.lv.

Attēlos tērpā redzama Babītes novada amatierteātra “Kalambūrs” aktrise Ieva Korsaka.

Dace Ulpe,

Babītes novada pašvaldības

Kultūrizglītības centra filiāles Salas pagastā “Vietvalži”

Izstāžu zāles vadītāja

Pēdējais atjaunošanas datums: 23/03/2021 16:22
atpakaļ