Ceturdiena, 2020. gada 13 . augusts

Vārda dienas: Elvīra, Rēzija, Velga

  • -A
  • A
  • +A

Pāvuls uz ekrāna brīvdabā

14.07.2020 08:56

Jūlija sākums “Vietvalžos” vienmēr ir dzimšanas dienas noskaņās, arī šogad, kaut arī Eduarda Pāvula lielās jubilejas pasākums bija pērn. Šajā gadā aktiera dzimšanas dienas laikā (tā ir 7. jūlijā), tika sumināta cita jubilāre – filma “Vella kalpi”, kurai aprit 50 gadi. Un kāpēc gan vasaru pēc ilgā klusuma perioda kultūras dzīvē neiesākt ar īstu kino maratonu? Izraudzījāmies piecas filmas, kurām katrai ir kāds īpašs stāsts un saistība ar pasākuma laiku, vietu un cilvēkiem.

Diena sākās ar režisora Aleksandra Leimaņa diloģiju par brašajiem Rīgas aizstāvjiem, 1970. un 1972. gadā filmētie “Vella kalpi” un “Vella kalpi Vella dzirnavās”. Interesanti, ka vēsturiskie notikumi, kas atainoti filmā, ir tieši skāruši arī Salas pagastu.

Par godu 11. jūlijā visā Latvijā plaši atzīmētajiem Jūras svētkiem, kā nākamā filma tika rādīta “Zvejnieka dēls” (1957). Tā ir viena no pirmajām Eduarda Pāvula kino lomām, kas, neapšaubāmi, ir izcili nospēlēta, tomēr šai filmai ir sava neparasta vēsture. Tās tapšanai bija ideoloģisks pamats, jo no tautas atmiņas bija svarīgi izdzēst 1939. gadā uzņemto filmu. Paradoksāli, bet arī šajā kino dienā skatītāji uzdeva jautājumus – kad tad atskanēs slavenā dziesma par laša kundzi, kas bola acis, vai Anitas aicinājums Oskaram neķert lašus. Tomēr tās ir neizdzēstās atmiņās par pirmo filmu, padomju laika darbs ir krietni “pareizāks”, tajā mazāk joku un vaļību, mūzika ir daudz dramatiskāka, smagnējāka, bet smieklīgā frāze un gadu gaitā ierastā svinību dziesmiņa palikušas 1939. gada lentē.

Kā nākamo skatītājiem piedāvājām cita izcila Leimaņa – Leonīda – filmu “Pie bagātās kundzes” (1969). Tā ir viena no latviešu kino zelta fonda filmām, kurā apvienoti visi laba kino elementi, ieskaitot izcilu režiju, mākslinieka, operatora un aktieru darbu. Filma tiek salīdzināta ar tā paša laika itāļu neoreālistu darbiem, lielā mērā pateicoties L. Leimaņa mākslinieciskajiem risinājumiem un idejām, kā arī Eduarda Pāvula niansētajai aktierspēlei.

Lai vakara gaisotni zem vēl ziedošajām “Vietvalžu” liepām padarītu īpašu, pasākumā piedalīties bija aicināts ģitārists Gints Smukais, kurš uzbūra valdzinošu skaņu pasauli, kurā gremdēties līdz nākamās filmas sākumam,

Vakara noslēgumā skatītājiem tika piedāvāta Latvijas Kultūras kanonā ierakstītā Rolanda Kalniņa filma “Ceplis” (1972). Šo savu lomu Eduards Pāvuls gan neuzskatīja par mīļāko, tomēr atzina, ka tā ir prasījusi no viņā gan aktiera prasmju un meistarības, gan enerģija ieguldījumu, lai precīzi izveidotu to tā, kā iecerējis režisors.

Pasākuma laikā apmeklētājiem bija iespēja apmeklēt āra kafejnīcas, “Vietvalžu” zālē rosījās radošās darbnīcas dalībnieki, veidojot rotas un dekorus no Lielupes un jūras krastā atrastiem materiāliem (koka sprungulīšiem, gliemežvākiem, stikla gabaliņiem), kā arī varēja noklausīties Izstāžu zāles vadītājas Daces Ulpes stāstījumu par visu piecu filmu tapšanu un veidotājiem. Pasākuma apmeklētājiem bija nodrošināta iespēja pilnībā ievērot drošu distanci, nezaudējot filmu vizuālo un skaņas kvalitāti.

Kā vienu no galvenajiem pasākuma notikumiem jāmin jaunās “Leģendu sargu” projekta skulptūras atklāšana. Tagad pie “Vietvalžiem” apmeklētājus sagaida laivinieks, kas iemieso “Leģendas par leģendu”- stāstu par to, ka izcila personība vienmēr rada stāstus ap sevi, reizēm tie ir patiesi, bet reizēm ļaužu valodas tiem pieaudzē spārnus tālam un ilgam lidojumam. Skulptūras autore ir Sabīne Upeniece-Pika, bet leģendu apkopojumā var uzzināt tos nostāstus, ko “Vietvalžos” glabājam par Eduardu Pāvulu.

Dace Ulpe,

Kultūrizglītības centra filiāles Salas pagastā “Vietvalži” izstāžu zāles vadītāja

FOTO: Sabīne Upeniece-Pika un Dace Ulpe

Pēdējais atjaunošanas datums: 14/07/2020 08:56
atpakaļ