Ceturdiena, 2019. gada 20 . jūnijs

Vārda dienas: Maira, Rasa, Rasma

  • -A
  • A
  • +A

Piemiņas vietas

Piemineklis Piņķu kaujas karavīriem, 2017

Babītes novadu skāruši gandrīz visi kari, kas norisinājušies Latvijā. Sala sevišķi smagi cietusi 17.gs Poļu–zviedru karā un Ziemeļu karā, kad muižu un ciemu ēkas vairākkārt nodedzinātas. I Pasaules kara laikā kara darbība tieši neskāra Salas pagastu, taču 1917. gadā atkāpjoties krievu karaspēks nodedzināja Salas muižu un mācītājmuižu. Savukārt Babītes ezera pretējā krastā, kuru skāra frontes līnija, norisinājās sīvas kaujas. Piņķu pagasts no 1915. gada līdz 1917. gadam pārdzīvojis lielus postījumus. Te notika smagas cīņas starp krievu un vācu karaspēku, strēlnieku cīņa pie Babītes ezera un vienas no nozīmīgākajām – Ziemassvētku kaujas, kurās piedalījās arī Krievijas 12. armijas sastāvā esošie Latviešu strēlnieku bataljoni. Par vēstures tumšajām lappusēm mūsdienās novadā liecina piemiņas vietas, kas veltītas karā kritušajiem un Babītes novadā atdusas vietu radušajām dvēselēm.

Piemiņas akmens pie Piņķu Jāņa baznīcas

1916. gada 19. jūlijā Piņķu Sv. Nikolaja baznīcā pulkvedis J. Vācietis uzrunāja 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karavīrus, noturot savu slaveno runu pirms došanās uz Smārdes iecirkņa fronti, kur gatavojās ievērojams krievu armijas uzbrukums.

Šis notikums iemūžināts arī Aleksandra Čaka strēlniekiem veltītajā dzejas ciklā „Mūžības skartie” ar nosaukumu „Sprediķis Piņķu baznīcā”. Piemiņas akmens pie baznīcas atklāts Atmodas laikā.

Saistītais raksts: 12.12.2018. piemiņas akmenim 30!

Ziemassvētku kauju piemiņas vietas

Atrašanās vieta: Babītes pagasts, Antiņu kapsētas apkaime (norāde, braucot pa Rīgas-Liepājas šoseju, uz I pasaules kara piemiņas vietu).
Koordinātas: 56.882444, 23.747954.  Apsaimnieko: SIA “Rīgas meži” Tīreļu mežniecība

Ziemassvētku kaujas jeb Jelgavas operācija notika no 1917.gada 5. līdz 11.janvārim (pēc vecā kalendāra no 1916.gada 23. līdz 29.decembrim purvainā apvidū starp Babītes ezeru un Olaini.

Latviešu strēlniekiem tika izvirzīts liels un aizraujošs mērķis – Jelgavas un veiksmes gadījumā arī visas Zemgales atbrīvošana.

23. decembra naktī, tumsas aizsegā speciāli sagatavotas strēlnieku vienības vācu dzeloņstiepļu aizsprostos izgrieza ejas, pa kurām uzbrukumā devās galvenie spēki. Straujā triecienā strēlnieki ieņēma vācu ierakumus. Vācu fronte bija pārrauta, taču tālākais uzbrukums apsīka, jo krievu virspavēlniecība nebija sagatavojusi papildspēkus.

25. decembrī sākās uzbrukums Ložmetējkalnam, kas bija visnocietinātākā vācu pozīcija Rīgas frontē. Ziemassvētku rītā 3. un 7. latviešu strēlnieku pulks un 53. Sibīrijas strēlnieku pulks, ciešot lielus zaudējumus, ieņēma Ložmetējkalna pozīcijas. Gūstā tika saņemti aptuveni 1000 vācu karavīru un iegūtas bagātīgas kara trofejas.

Ziemassvētku kaujās piedalījās visi latviešu strēlnieku pulki un cieta milzīgus zaudējumus. Tika nogalināti aptuveni 9000 kareivji.

Ziemassvētku kauju piemiņas vietas tiek uzturētas kā nozīmīga kultūrvēsturiska teritorija. Lai saglabātu šo kauju vēsturisko piemiņu, 1995.gada aprīlī Ministru kabinets bija noteicis īpaši aizsargājamo meža iecirkni “Ziemassvētku kauju vietas”.

Tīreļu purvs un Ložmetējkalns ir vieni no labāk saglabātajiem I Pasaules kara kaujas laukiem. Pieejama atpūtas vieta un skatu tornis. Kara muzeja filiālē „Ziemassvētku kauju muzejā”, kas atrodas Jelgavas novada Valgundes pagasta „Mangaļos”, iespējams iepazīties ar vēsturiskajiem notikumiem sīkāk.

Uzmanību! 

Šajās mežu teritorijās nedrīkst braukt ar auto,

  • nedrīkst kurināt ugunskurus,
  • nedrīkst iet nost no takām,
  • jo šīs ir bijušās karadarbības teritorijas,
  • kur var būt saglabājusies neizsprāgusi munīcija.

Vairāk foto skatiet šeit>>

Antiņu kapsētas apkaimē uzņemtas mākslas filmas “Dvēseļu putenis” epizodes – Ziemassvētku kauju ainas.

2018. gada februārī uzsāka „Ziemassvētku kauju” ainu uzņemšanu filmai “Dvēseļu putenis”. Šajās kaujās, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka ložmetēju komandas rindās, cīnījās arī Aleksandrs Grīns, pēc kura romāna ar tādu pašu nosaukumu motīviem uzņemta šī filma.  “Ziemassvētku kauju” uzņemšanas vietas ir autentiskas – „Ziemassvētku kauju muzejs” Jelgavas novada Valgundes pagasta „Mangaļos”, Tīreļu purvs un nozīmīgas filmas ainas tiek uzņemtas Babītes novadā “Rīgas mežu” Ziemassvētku kauju piemiņas vietā pie Antiņu kapiem.  “Dvēseļu puteņa” pirmizrāde – 2019. gada 11. novembrī – tieši 100 gadus pēc latviešu strēlnieku izcīnītām Brīvības cīņām. Filmas aktieru vidū ir vairāki Latvijā plaši zināmi profesionāļi, piemēram, Vilis Daudziņš un Ivars Krasts (Jaunais Rīgas Teātris), Mārtiņš Vilsons, Rēzija Kalniņa un Gatis Gāga, Raimonds Celms (Latvijas Nacionālais teātris), Jēkabs Reinis (Latvijas Kultūras akadēmija), Ieva Florence (Dailes teātris, Latvijas Kultūras akadēmija), Renārs Zeltiņš un citi. Galveno varoni filmā atveido sešpadsmit gadus vecais Oto Brantevics no Turlavas. Filmas komanda –  90 kino profesionāļi no Latvijas un ārvalstīm – režisors un producents Dzintars Dreibergs, galvenais operators Valdis Celmiņš, Rīgā dzimušais scenārists un Ņujorkas Universitātes profesors Boriss Frumins, komponiste un prestižās Emmy balvas laureāte Lolita Ritmanis, Casting Bridge aktieru atlases režisore Gunita Groša, galvenais mākslinieks Juris Žukovskis, galvenā kostīmu māksliniece Sandra Sila, galvenā grima māksliniece Dzintra Bijubena, studija KULTFILMA un citi. Informāciju sniedza: Eva Mežīte, sabiedrisko attiecību vadītāja -filma Dvēseļu putenis.

Antiņu kapsēta

Atrašanās vieta: Babītes pagasts (Rīgas-Liepājas šoseja, norāde „Rubeņi”, tālāk līdz norādei ceļa labajā pusē). Koordinātas: 56.882444, 23.747954

2001. gada 27. augustā šī apbedījumu vieta zemesgrāmatā ierakstīta ar nosaukumu Antiņu kapi. Šeit atrodas Latviešu strēlnieku kapi (rakstiskos avotos kapi dēvēti arī par Tīreļu kapiem), kuros guldīti 3800 Ziemassvētku kaujās kritušie strēlnieki. Vietā, kur apglabāja pirmos 105 kritušos, 1925. gadā atklāts pēc arhitekta Eižena Laubes projekta darinātais obelisks. Stendā pieejama informācija par šeit notikušajām kaujām un to norisi. Te ir arī norādes uz latviešu strēlnieku zemnīcām un ierakumiem. Brīvā dabā iespējams aplūkot (un iespējams pat izjust) Latvijas vēstures posma atspulgu. Iespēja piebraukt ar automašīnu.

Objekts iekļauts Lauku tūrisma asociācijas “Lauku ceļotājs” maršrutos “Latvijas valstiskuma veidošanās ceļi” (2018)  – “Brīvības ceļš” (karte un apraksts pdf>>)

Beberbeķu vācu karavīru kapi

Atrašanās vieta:Babītes pagasts (apt. 900 m no norādes Rīgas ielas galā Piņķos).

Kapi iesvētīti 2007. gada 22. septembrī. Iesvētīšanu rīkoja Vācu kara kapu kopšanas Tautas apvienība. Kapu iesvētīšanas laikā tur atdusējās jau vairāk nekā 1900 karavīru, starp tiem arī 30 latviešu karavīri. Šajā kapsētā tiek pārapbedīti Rīgas apkaimē un citos Latvijas novados kritušie vācu karavīri, kuru skaits ir aptuveni divdesmit tūkstoši.

22. septembra piemiņas pasākumā piedalījās Reinhards Fīrers – Vācu kara kapu kopšanas Tautas apvienības prezidents, ģenerālis Vofgangs Šneiderhans – bundesvēra ģenerālinspektors, Eberhards Šupiuss – vēstnieks Latvijā, Andris Ārgalis- Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks, Kristians Vēbers – Brēmenes pilsētas prezidents, Andrejs Ence – Babītes pagasta padomes priekšsēdētājs, kā arī liels skaits kritušo piederīgo.

I Pasaules kara brāļu kapi un piemineklis kritušajiem

Atrašanās vieta: Babīte (pie Babītes stacijas)

I Pasaules kara brāļu kapi un  piemineklis karā kritušo latviešu strēlnieku un krievu karavīru,  kā arī pēc Kerenska rīkojuma nošauto Sibīrijas strēlnieku divīzijas 32 karavīru piemiņai atrodas dzelzceļa malā netālu no Babītes stacijas. 1915.-1917. gadā šajā apkaimē notika kaujas ar vācu karaspēku.

II Pasaules karā kritušo padomju karavīru brāļu kapi

Atrašanās vieta: Babītes pagasts, pie Trenčiem (netālu no Rubeņu pagrieziena uz Rīgas-Liepājas šosejas).

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieru apbedījumi

Atrašanās vieta: Piņķu draudzes kapsēta, Piņķos.

Piemineklis Piņķu kaujas karavīriem

Atrašanās vieta: Piņķos, Jūrmalas un Rīgas ielu krustojumā.

Pēc nepilnu divu mēnešus stāvēšanas uz vietas 1919.gada 22. maijā atjaunojās uzbrukums ar mērķi atbrīvot galvaspilsētu Rīgu no lieliniekiem. Kopā ar pulkveža Baloža brigādi uzbrukumā bija jāpiedalās vācu landesvēram, krievu kņaza Līvena nodaļai un Vācijas dzelzs divīzijai. Lai gan pie Dzilnām likās, ka līdz Rīgai nopietnu kauju nebūs, tomēr pie Piņķiem Baloža brigāde negaidot sastapās ar jaunu sīvu pretestību, kas prasīja daudz laika un lielu spēku iesaistīšanu. Lieliniekiem nācās steigšus atkāpties. Kā nemirstīgu piemiņu šai kaujai, tās dalībniekiem, it sevišķi kaujās kritušajiem cīnītājiem par tēvzemi, Piņķos tika atklāts piemineklis, lai nākamajām paaudzēm vēstītu par brīvības cīnītāju varoņgaru un tēvzemes mīlestību.

Šīm kaujām veltīto pieminekli Kārlis Ulmanis atklāja 1939. gada 23.maijā. 1951. gadā to nopostīja.

2003. gadā Rīgas – Jūrmalas ielu krustojumā (gan ne tā vēsturiskajā atrašanās vietā, kas bija otrpus Rīgas ielai) uzstādīta pieminekļa kopija – tēlnieks J.Briedis, O. Skaraiņa kopija.

Objekts iekļauts Lauku tūrisma asociācijas “Lauku ceļotājs” maršrutos “Latvijas valstiskuma veidošanās ceļi” (2018)  – “Brīvības ceļš” (karte un apraksts pdf>>)

Saistītie raksti:

24.05.2019. Babītes novadā atzīmēta Piņķu kaujas simtā gadadiena

Video: Piņķu kaujas simtajai gadadienai veltītie pasākumi Babītes novadā (22.-23.05.2019.)

Vēstures fakti par Piņķu kauju

1919. gada pavasarī no austrumiem vēl aizvien plūda lielinieku armija. Brīvs bija tikai neliels Dienvidkurzemes stūris, kur atradās Latvijas Pagaidu valdība un viņas karapulks. Latgale, Vidzeme un lielākā daļa Kurzemes atradās lielinieku rokās. Pilsētās, miestos un pagastos tika nodibinātas padomju izpildu komitejas. Lauku iedzīvotājus nomāca trīs lietas: terors, rekvizīcijas un mobilizācija. Bieži notika kratīšanas un apcietināšanas. Nesaudzīgās rekvizīcijas iztukšoja zemnieku klētis, kūtis un šķūņus, daudziem neatstājot ne lopbarības, ne sēklas tiesu. Baidīdamies no apcietināšanas un nošaušanas, daudzi jauni cilvēki slēpās mežos.

1919.gada 20. maija vakarā latviešu Atsevišķās brigādes štābs bija saņēmis uzbrukuma pavēli — kopā ar Dzelzs divīzijas un landesvēra daļām naktī uz 22. maiju pāriet plašā uzbrukumā no Svētes ietekas līdz jūrai, un ieņemt Rīgu. Pulkveža Baloža kolonnai bija jādodas uz Rīgu gar Babītes ezeru  (Kalnciema šoseja). Uzbrukums iesākās sekmīgi, nopietna pretestība no lielinieku puses netika sagaidīta, lai gan viņi ieņēma izdevīgas pozīcijas Ložmetējkalna rajonā, kur nocietinājumi bija palikuši vēl no Ziemassvētku kauju laika. Sasniedzot Dzilnuciemu, vācu landesvēra priekšējās vienības saņēma ziņojumu, nomestu no lidmašīnas, kurā bija pavēlēts latviešu vienībai doties caur  Piņķiem uz Babītes staciju.

Kauju shēma Karte

Kauja.  Jau tūliņ, kādu kilometru aiz Dzilnām no Rogu mājām (Sēbruciems) un Piņķu vecās skolas, tika raidīta ložmetēju uguns. Sevišķi stipru pretestību Studentu un Neatkarības bataljona karavīri  sagaidīja pie Piņķu baznīcas. Arī šeit lielinieki bija ieņēmuši labi nocietinātās Pirmā pasaules kara pozīcijas ar vairākrindu drāšu nožogojumiem. Kauja pie Piņķu baznīcas ilga gandrīz 6 stundas, un tikai tad, kad Studentu bataljona divas rotas bija veikušas apejošu manevru, izdevās piespiest lieliniekus atkāpties. Jau sāka krēslot, kad, vajājot atejošos lieliniekus, J. Baloža brigādes vienības sasniedza Babītes dzelzceļa staciju, kur to rokās krita bagātīgas trofejas. Karavīri Rīgā iesoļoja 23. maija priekšpusdienā pēc pavadītās nakts Babītes stacijā, Priedaines un Piņķu rajonā. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka Piņķu kauju laikā kritis 1, bet ievainoti 4 karavīri. Izpētes darbs vēl turpināts, bet jau tagad zināms, ka ievainoto skaits bijis lielāks un kaujā krita Studentu rotas kareivji Artūrs Vagulis un Brensmits, bet no ievainojumiem pēc pāris dienām Rīgā mira Fricis Rozentāls.

Piemiņa.  Ik reizi (kopš 2003. gada) valsts svētkos un atceres dienās mēs pulcējamies pie atjaunotā Piņķu kaujas pieminekļa – jaunā kareivja, kas steidzas uz Rīgu izpildīt pienākumu pret dzimteni. Lai gan 1939. gadā celtajam piemineklim bija lemts īss mūžs, ar to saistās arī interesanti notikumi Otrā pasaules kara laikā. No 1942. līdz 1943. gadam (vācu okupācijas laikā) Piņķos allaž 22./23. maijā pie pieminekļa notikušas lielas svinības. Zināms, ka 1944. gada svinībās piedalījās arī latviešu leģiona ģenerālinspektors ģen. Rūdolfs Bangerskis un Standartenführers Artūrs Silgailis.

Varoņi. Sagaidot Piņķu kaujas simtgadi, ir brīdis, kad varam atdot godu un vismaz nosaukt vārdos tos latviešu karavīrus, kas izcēlās ar īpašu varonību Piņķu kaujās.

Juris Pārups

Juris Pārups

Jau kā 19 gadus vecs jauneklis brīvprātīgi iestājās tēvijas aizstāvju rindās un piedalījās Kalpaka bataljonā Atsevišķas studentu rotas cīņās Kurzemē. 1919. gada 22. maijā pie Piņķu muižas, kur nocietinājušies lielinieki turēja zem lielgabalu un ložmetēju uguns mūsu spēkus, Pārups izvirzījās uz priekšu un ar patšauteni apklusināja ienaidnieka ložmetēju, tā dodams iespēju mūsu spēkiem izsist pretinieku no stipri nocietinātām pozīcijām. Šajā kaujā tika iegūti 2 lielgabali, vairāki ložmetēji u.c. trofejas. Par šo varoņdarbu viņam tika piešķirts Lāčplēša Kara ordenis. Pēc Latvijas atbrīvošanas Juris Pārups studēja tieslietas un ilgus gadus strādāja Nodokļu departamentā. Otrreiz s Pārups par savu zemi cīnījās Latviešu leģiona rindās un 1944. gada 22. jūlijā krita pie Daugavpils. 2004. gadā viņa mirstīgās atliekas pārapbedīja Lestenes brāļu kapos.

Georgs Dīnstmanis (no 1940. gada Apinis)

Georgs Dīnstmanis

1918. gada decembrī iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku Atsevišķās (Studentu) rotas jātnieku nodaļā. Kaujā pie Piņķiem viņš kā bataljona adjutants veda uzbrukumā karavīru vadu ienaidnieka nocietinājumiem, iekaroja tos, liedzot pretiniekam iespēju apdraudēt mūsu spēkus no spārna. Kaujas laikā ievainots. Par varonību apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Strādājis Latvijas ārlietu dienestā: No 1920. līdz 1921.gadam Viduseiropas valstu nodaļā, beidzis Tieslietu fakultāti un no 1924. gada sācis darbu tiesu resorā. 1925. gadā iecelts par miertiesnesi Rīgas apgabaltiesā. 1944. gadā devies uz Vāciju, pēc tās kapitulācijas sakaru virsnieks ASV armijas latviešu sardžu rotās Karlsrūē, majors. Vēlāk emigrējis uz Kanādu, dzīvojis Monreālā, strādājis slimnīcā. Miris 1955. gadā.

Fricis Kociņš

Fricis Kociņš

Krievu armijā iesaukts 1916. gadā, beidzis Odesas praporščiku skolu. Līdz 1917. gada martam dienējis Turkestānas kara apgabalā. 1919. gadā brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. 1919. g. 22. maijā sadursmē ar ienaidnieku pie Piņķu baznīcas Kociņš ar dažiem karavīriem niknā ugunī strauji uzbruka pretiniekam, apšaudīja to un padzina, turklāt ieguva 2 smagos lielgabalus. Par varonību piešķirts Lāčplēša Kara ordenis. Pēc kara bijis dažādos amatos armijā, no 1932. līdz 1936. gadam Latvijas militārais atašejs Lietuvā. 1936-1940. gados Latvijas sūtnis Maskavā. 1941. gadā Maskavā, Lubjankas cietumā, nošauts.

Pēteris Pommers

Pēteris Pommers

Pirmā pasaules kara laikā beidzis Odesas kara skolu, iestājies latviešu strēlnieku pulkā. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918. gada decembrī brīvprātīgi iestājies nacionālās armijas rindās — Atsevišķā studentu rotā. 1919. g. 22. maijā pie Piņķu kroga zem niknas uguns Pommers veda savu rotu triecienā un izsita ienaidnieku no pozīcijām. Tā rezultātā stāvoklis visā frontē bija glābts un ienaidnieka kolonnai nogriezts ceļš no Bulduriem uz Pūpes (Babītes) staciju, kā arī atņemti 2 lielgabali. Par varonību apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Pēc Rīgas atbrīvošanas bataljona komandieris 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Piedalījies cīņās pret bermontiešiem un vēlāk Latgalē. 1921. gadā tiesnesis kara tiesā.  10. Cēsu aizsargu pulka komandieris, no 1936. līdz 1939. gadam Rīgas policijas prefekts. 1940. gadā vairoties no komunistu represijām, devies uz Vāciju, no kurienes atgriezies vācu okupācijas laikā. Izpildījis Latvijas pašpārvaldes Iekšlietu ģenerāldirekcijas Rīgas kārtības dienesta priekšnieka pienākumus. 2. pasaules kara beigās atkal devies uz Vāciju, no kurienes 1951. gadā emigrējis uz ASV. Dzīvojis un strādājis Čikāgā. Miris 1957. gadā.

Bet, kad 23. maija rīta saule zaigoja Rīgas torņos, uz Daugavas tilta parādījās tie, kuriem «no cepurēm gaisma ausa, no zobeniem saule lēca». Sirmajā Rīgā atkal atgriezās Kalpakieši, no kuras viņi šķīrās drausmīgā janvāra naktī. Kad barona Manteifeļa kareivji jau triumfēja Rīgā, Kalpakiešiem vēl nācās izturēt niknu cīņu pie Piņķiem pret pirmo Padomju Latvijas strēlnieku pulku. Tikai trīs stundas atpūtušies pēc kaujas, viņi steidzās uz Rīgu. Tie ienāca Rīgā ne vairs kā fantasti, par kādiem tos šausmīgās janvāra dienās daudzi dēvēja, bet kā latvju tautas atbrīvotāji un varoņi. Novārdzināto iedzīvotāju acīs iemirdzējās asaru pērles, bet pāri Ventas varoņu rindām bira svaigi pavasara ziedi. Viņi bija uzvarējuši. (F. Krusa, Ventas varoņi)

Informāciju sagatavoja:

Mārtiņš Mitenbergs,

Latvijas Kara muzeja izglītības un informācijas nodaļas vadītājs

Pēdējais atjaunošanas datums: 17/06/2019 09:52
atpakaļ