Svētdiena, 2021. gada 24 . janvāris

Vārda dienas: Eglons, Krišs, Ksenija

  • -A
  • A
  • +A

Barikādes. Toreiz un tagad

08.01.2021 14:36

Pirms 30 gadiem Rīga izskatījās pavisam citāda, kaut arī daudz kas ir gluži tāpat kā šodien. Arī toreiz Vecrīgu nepiepildīja čalojošu tūristu bariņi, daudzviet valdīja klusums un nosacītas pamestības sajūta. 1991. gada 13. janvāris kļuva par vienu no tām dienām, pēc kuras visi, kas to piedzīvojuši, vairs nebija tādi kā iepriekš – tā bija diena, kas no katra pieprasīja izšķiršanos par to, kurā pusē stāvēt, kurā barikāžu pusē būt.

Iepriekšējā nakts bija liktenīga Lietuvai – Viļņā PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) speciālo uzdevumu vienībai “Alfa” ieņemot TV torni, radio un televīzijas ēku, gāja bojā 14 neapbruņoti cilvēki, bet ievainoti tika vairāk kā tūkstotis. Līdzīgi kā Latvija 1990. gada 4. maijā, Lietuva jau 1990. gada 11. martā bija pasludinājusi valsts neatkarības atjaunošanu, un šis janvāra notikums bija Padomju savienības reakcija uz notiekošo valstiskuma atgūšanas procesu un vēlme atjaunot savu kontroli par katru cenu. Līdzīgs plāns Maskavai bija arī attiecībā uz Rīgu, tomēr notikumi risinājās citādi. 1991. gada 13. janvāra rītā radio uzrunā Dainis Īvāns aicināja cilvēkus doties uz Rīgu un sargāt stratēģiski svarīgos objektus – Augstākās Padomes (tagad Saeimas) ēku, Ministru Padomi, Radio ēku Doma laukumā, TV kompleksu Zaķusalā, Telefona un telegrāfa centrāle Dzirnavu ielā un citus objektus Rīgā un ārpus tās. Daugavmalā notika Latvijas Tautas frontes organizēta tautas manifestācija, kurā piedalījās apmēram 500 000 cilvēku, bet jau dienas vidū tika nolemts pie svarīgajiem objektiem un Vecrīgā celt barikādes. Tika izveidots Latvijas PSR Augstākās Padomes aizsardzības štābs, Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis deva rīkojumu ievest Rīgā smago lauksaimniecības un celtniecības tehniku, lai bloķētu pieeju barikādēm. Jau pirmajās pāris dienās no laukiem un mazpilsētām Rīgā ieradās liels daudzums smagās tehnikas ar piekabēm, kas bija pildītas ar baļķiem, betona bluķiem, šķembām un citiem celtniecības materiāliem. Automašīnas izvietoja šaurajās Vecrīgas ielās skujiņveidā, lai tankiem padarītu neiespējamu to nostumšanu malā.

Kāds no Baltijas Kara apgabala augstākajiem virsniekiem televīzijas intervijā esot teicis, ka Rīgas barikādes nav nekāds šķērslis modernajai kara tehnikai. Dramaturgs Pauls Putniņš sarunā Rakstnieku savienībā (tur bija ierīkots ēdināšanas punkts barikāžu aizstāvjiem) uz to atteicis: “It kā mēs paši to nezinātu? Tam tā galvenā saprašana tais ieročos. Bet cilvēka spēks stāvēt bez ieročiem par brīvību, tas ir kas augstāks, šim nesaprotams.” Šo epizodi grāmatā “Klejojumi” aprakstījis  rakstnieks un publicists, Daiņa Īvāna līdzgaitnieks Artūrs Snips, kuru var uzskatīt par vienu no Atmodas aizsācējiem. Šajos dažos vārdos viņš ir ietvēris visu Barikāžu laika esenci – spēks stāvēt bez ieročiem par brīvību. Ne par kādiem pasaulīgiem labumiem, ne par ērtībām, ne siltāku vietu vai treknāku kumosu – par to uz barikādēm nestāvēja neviens.

Ir pagājuši 30 gadi, un mēs daudzas lietas uztveram par pašsaprotamām, arī brīvību. Tik ļoti pašsaprotamu, ka reizēm piemirstam, ka tā nevar pastāvēt bez pašcieņas, solidaritātes, savstarpējas cieņas, izpalīdzības, dāsnuma un vēl citiem tikumiem, kas, savukārt,  mums bija pašsaprotami toreiz, 1991. gada janvārī. Varbūt šis savādais un grūtais laiks mums ir dots ne vien kā pārbaudījums, bet arī kā iespēja sevī atmodināt to visu, kas pirms 30 gadiem palīdzēja nonākt līdz tik cēlajam mērķim – brīvībai. Mums nav janvāra salā un vējā jāpavada nakti uz tilta pār Daugavu, mums ir jāpaliek siltās mājās, jādomā ne tikai par sevi, bet arī par saviem tuvākajiem, jābūt pacietīgiem un iecietīgiem, vienlaikus nezaudējot modrību un spēju nošķirt graudus no pelavām.

Pirms gada Elita Veidemane, viena no Atmodas balsīm, vaicāja: “Kam šodien jānotiek, lai mēs nepadotos? Kam jānotiek, lai mēs stāvētu par savu valsti beznosacījumu mīlestībā un cieņā? Kam jāatveras mūsu sirdīs un prātos, lai mēs beidzot saprastu, ka atgūto valsti varam nosargāt vai atdot svešajiem tikai mēs paši? Kad sapratīsim, ka barikādes joprojām iet caur mums kā dzīvs, asinssārts dzīpars, kas ik brīdi paģēr nostāties pareizajā – Latvijas – pusē?”

Dace Ulpe,

Kultūrizglītības centra filiāles Salas pagastā “Vietvalži” izstāžu zāles vadītāja

Kultūrizglītības centra filiālē “Vietvalži” katru vakaru no 13. līdz 23.janvārim plkst. 18.00 tiks iedegts ugunskurs – kā simbols tai vienotībai, kāda pastāvēja pirms 30 gadiem barikāžu aizstāvju un viņu mājinieku sirdīs.

Ikviens ir laipni aicināts doties pastaigā uz “Vietvalžiem” un pievienot savu malkas pagali ugunskuram, sasildīties, nofotografēties un publicēt foto sociālajos tīklos ar tēmturi #DzīvotTautai #BūtVienotiemLatvijai.

Aicinām iedegt arī savu ugunskuru – lāpas vai sveces liesmu – un dalīties ar tās fotoattēliem Facebook.com ar tēmturi #DzīvotTautai #BūtVienotiemLatvijai.

Sabīne Upeniece-Pika,

Kultūrizglītības centra filiāles Salas pagastā „Vietvalži” kultūras pasākumu organizatore

 

 

Pēdējais atjaunošanas datums: 08/01/2021 14:36
atpakaļ