2017. gada 18 . novembrī

Vārda dienas: Aleksandrs, Doloresa

  • -A
  • A
  • +A

Ar dziesmām, karstu sirdi un atbildību par Latviju

13.11.2017 13:26
Lāčplēša dienai veltits pasākums Vietvalžos (10)

11.novembra pēcpusdienā lielus un mazus apmeklētājus „Vietvalžos” pulcēja Lāčplēša dienai veltītais pasākums, kurā bija iespēja noskatīties tematisku video un, sildoties pie ugunskura, dziedāt karavīru dziesmas.

Lāčplēša dienas pasākuma ievadā svinīgumu radīja „Sprediķis Piņķu baznīcā”, ko ierunājis Eduards Pāvuls. Pēc video noskatīšanās, ņemot līdzi karstas zāļu tējas tasi, devāmies ārā uz pasākuma muzikālo daļu pie ugunskura.

Ugunskuru iededzām, saliekot to no līdzi atnestām pagalēm, tā apliecinot, ka runājam par to, kas mums visiem svarīgs: vieta, kur dzīvojam, cilvēki, kas mums apkārt, valsts, kas esam mēs paši. Ja rūpīgi pameklēsim katrs savā dzimtā un tās saknēs, tur noteikti būs kāds karavīrs – vai tas bijis pirms 100 un 70 gadiem vai šodien. Lieliski karavīru tēli mums ir arī mākslā – gan literatūrā, gan kino. Arī aktieris Eduards Pāvuls mums atstājis mantojumā jestro Janku Piparu filmā „Latviešu strēlnieka stāsts”, kurš noteikti būtu varējis uzdziedāt kopā ar mums tovakar vai ieslīgt nopietnās pārdomās, klausoties Čaka „Mūžības skartos”.

Jau ar pirmajām dziesmām pie ugunskura dziesminieks Marko Ojala visus iesaistīja skanīgā līdzi dziedāšanā, pieskandinot un sasildot drēgno novembra vakaru ar dziesmām, kas skanējušas karavīru rindās dažādos laikos vai kuras dziedājuši tie, kas gaidīja karavīrus pārnākam.

Latviešu karavīrs, par kādu lasām atmiņu stāstos un daiļliteratūrā, lai kādas kara takas ietas, vienmēr ir bijis ar možu garu, drosmīgs un varbūt pat mazliet pārgalvīgs – kā rakstījis Čaks: „Kas pat saulei nesabaidās iespļaut tieši acīs, ja tā kļūst par liesu.” Ir brīži, kad skumji skan dziesma par div’ dūjiņām vai māsu, kas, karā aizejot, jāatstāj šūpulī, bet ir brīži, kad jāatstumj baltām puķēm pušķotā cepure pakausī un jāuzdzied par Anniņu Ķemermiestiņā vai to meiteni, kurai mati kā saulstaru riets. Ziemeļu tautu valodās esot vārds ar nozīmi ‘cilvēks, ar kuru kopā dziedu’, un tas esot pamatīgāks nekā vārds „draugs”. Lāčplēša dienā „Vietvalžos” mēs par tādiem arī kļuvām – par cilvēkiem, kas kopā dzied.

Pirmsākumos Lāčplēša diena nav bijusi atceres diena, bet gan diena, kad tika pasniegts apbalvojums – Lāčplēša Kara ordenis. Lai arī tradicionāli 11. novembri saistām ar Latvijas brīvības cīņām un Bermonta padzīšanu no Rīgas, jau sākotnēji Lāčplēša diena bija ar daudz plašāku redzējumu gan uz vēsturiskajiem notikumiem, gan to dalībniekiem, jo līdz ar Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu karavīriem šajā dienā tika godināta arī Latvijas armija un tajā dienošie. Kārlis Skalbe, dodot šai dienai Lāčplēša vārdu, piešķīris simbolisku nozīmi karavīra tēlam, dodot mums iespēju un uzdevumu domāt ne vien par kritušajiem vai apbalvotajiem varoņiem, bet arī par tiem, kuri sirdī nes apziņu par savu brīvo valsti, jūt prieku un atbildību par to.

Dace Ulpe,

Babītes novada pašvaldības Kultūrizglītības centra filiāles Salas pagastā „Vietvalži” izstāžu zāles vadītāja

Foto: Reinis Ulps

Pēdējais atjaunošanas datums: 13/11/2017 13:26
atpakaļ