Pirmdiena, 2021. gada 25 . oktobris

Vārda dienas: Beatrise, Beāte

  • -A
  • A
  • +A

14. jūnijā pieminēsim 1941. gada deportāciju upurus

18.05.2021 14:30

Šogad apritēs 80 gadi kopš pirmās masu deportācijas, kad 1941. gadā padomju režīms izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas pilsoņu. Pieminot deportāciju upurus, 14. jūnijā vienlaikus visā valstī lasīs izsūtīto iedzīvotāju vārdus. Tas notiks vienlaicīgi visās 119 Latvijas pašvaldībās, lasījumu no katras pašvaldības straumēs sabiedrisko mediju portālā LSM.lv un Latvijas Nacionālās bibliotēkas mājaslapā. Būs pieejama digitāla karte, kurā ievietos piemiņas pasākumu videomateriālus, datus un stāstus par izsūtītajiem, tā palīdzot aptvert deportāciju apmērus un sekas.

Tas, kas notika pirms 80 gadiem, ir traģiska un būtiska lappuse mūsu tautas un valsts vēsturē. Ar šo piemiņas pasākumu ne tikai personiski pieminēsim katru 14. jūnijā izsūtīto cilvēku, bet atcerēsimies arī to, ka šim notikumam ir bijusi milzīga nozīme visā mūsu tautas tālākajā vēstures gaitā. Ir jāsaprot, ka piemiņas diena nav tāpēc, lai tajā pie ēkām izkārtu karogus ar sēru lentēm – tā liecina, ka ir notikums, kurā cietušos mēs joprojām atceramies, pieminam un godinām. 1941. gada 14. jūnijā notika mērķtiecīga, plānota un organizēta akcija, kuras uzdevums bija, poētiski izsakoties, atņemt latviešu tautai galvu un sirdi. Uz Sibīriju tika izsūtīti cilvēki, kuru lojalitāte Latvijas valstij bija okupācijas režīmam tik bīstama, ka vienīgais veids, kā to apspiest, kā nepieļaut pretošanos, bija – iznīcināt šos cilvēkus, turklāt darīt to iespējami pazemojošākā veidā, kas radītu bailes un pakļaušanos tajos, kurus deportācijas tieši neskāra. Kopā ar tiem, kas strādāja valsts un tautas labā – Latvijas armijas virsnieki, inteliģences pārstāvji, valsts un pašvaldību pārvaldes darbinieki, aizsargu organizācijas dalībnieki, rūpnieki un darījumu cilvēki – tika izsūtītas viņu ģimenes, padomju varai demonstrējot to, ka tās ceļā iznīcināmi ir gan zīdaiņi, gan sirmgalvji. Uzmanīgi ieskatoties izsūtīto sarakstos, uzkrītoši saskatāmas šīs sakarības, par kurām bieži tiek piemirsts, vai tas apzināti tiek noklusēts un sagrozīts – 1941. gada 14. jūnija deportācijās cilvēki netika izsūtīti tāpēc, ka kaimiņam skauda leknāks pļavas gabals vai pienīgāka govs, sarakstus nesastādīja balstoties anonīmos ziņojumos, nebija izsūtāmo norma, kas jāizpilda, un tāpēc lopu vagonos varēja nokļūt jebkurš garāmgājējs no ielas. Babītes novada deportēto personu saraksts ir kā apliecinājums tam, cik pārdomāta un nežēlīga bija izsūtīšana, jo sarakstā ir pagasta darbīgākie cilvēki, kas ieņēma amatus, bija saņēmuši valsts apbalvojumus, bija rosīgi, izglītoti, atbildīgi. Un sarakstos ir arī vienu un divus gadus veci bērni, sirmgalvji, kam aiz muguras gan darba mūžs, gan Latvijas valsts dzimšana un veidošanās, tā parādot, ka režīms neapstāsies nekā priekšā, tam nav nekā svēta vai saudzējama, tas nepazīst žēlsirdību.

Operācija tika sagatavota samērā īsā laikā – no aprīļa līdz jūnijam, jau 26. maijā Latvijā bija uzskaitīti 15 tūkstoši “pretpadomju un sociāli svešo elementu”. Sarakstu sastādīšanā izmantoja visdažādākos avotus – arhīvu dokumentus (tajā laikā arhīvi bija Iekšlietu Tautas Komisariāta pārziņā) – Latvijas Republikas valsts iestāžu, politisko partiju, sabiedrisko organizāciju arhīvus. Izmantoja dokumentus par nacionalizāciju u. c. avotus, kā arī Valsts Drošības Tautas Komisariāta un Iekšlietu TK kartotēkas un slepeno aģentu ziņojumus. Izsūtīšana bija organizēta tā, lai Latvijā būtu iespējami mazāk cilvēku, kuri ir gana gudri, izglītoti, drosmīgi un uzņēmīgi, lai stātos tautas priekšgalā, iedvesmotu to un pretotos iebrucējiem un viņu uzspiestajai varai. Tālākā vēstures gaita pierāda, ka lielā mērā tas izdevās, turklāt bija jāpiedzīvo vēl vācu okupācija, masveida emigrācija un 1949. gada deportācijas, kas bija mērķētas citā virzienā – atņemt tautai “rokas”, izsūtīt tos cilvēkus, kas bija saimnieciski spēcīgi un neatkarīgi, padomju varai labi apzinoties, ka no turīgākā sabiedrības slāņa drīz vien var izaugt jauna paaudze to, kuri nebūs ar mieru pakļauties.

Mēs varam dzīvot neatkarīgā un brīvā valstī. Mēs varam lemt par tiem, kas šo valsti vadīs. Mēs varam izvēlēties. Un mūsu pienākums ir atcerēties tos, kuri samaksāja visdārgāko cenu, jo viņiem visas izvēles vienā naktī tika atņemtas, atcerēties, nosaucot vārdā.

Šogad aprit 80 gadi, kopš Baigais gads no Latvijas aizrāva cilvēkus, kuri gribēja to pašu, ko lielākā daļa no mums – dzīvot, strādāt, priecāties, redzēt, kā aug nākamās paaudzes, kas veidos arvien labāku, plaukstošāku un pārticīgāku valsti. Nosaucot vārdā katru, kurš tika izsūtīts uz Sibīriju šajā dienā, mēs apliecinām, ka Latvijas valsts turpinās un katram tās pilsonim ir nozīme, katrs ir svarīgs. Babītes novada deportēto personu sarakstu lasījums notiks “Vietvalžos” – agrākajā Salas pagasta namā, kura priekšā pirms ceļā uz Sibīriju tika sapulcēti tie, kurus izsūtīja no šī pagasta.

 

Augšējā fotogrāfijā:

Ozola stādīšanas brīdī redzams Arnolds Straupe, toreizējais Salas pagasta priekšnieks, kurš tika izsūtīts no Pēterstraupju mājām Salas pagastā.

Fotogrāfijā: Aizsargu nodaļas priekšnieks Pēteris Jaunzems (izsūtīts no Šņoru mājām) aizsargu parādē.

Dace Ulpe,

Izstāžu zāles vadītāja Babītes novada pašvaldības Kultūrizglītības centra filiālē Salas pagastā “Vietvalži”

Fotogrāfijas no “Vietvalžu” arhīva

Pēdējais atjaunošanas datums: 18/05/2021 14:30
atpakaļ